|
Mežu klāja balts sniegs. Rū cieši turējās pie rokas draugam Tīģerim, kad abi
lēkājot devās rotaļāties. Kenga nosauca viņiem pakaļ: ''Esiet laikā atpakaļ uz
tēju!'' ''Vai tīģeri rāpjas kokos?'' ievaicājās Rū. Tīģeris iesmējās.
''Mēs uzlecam kokos. Tas ir viegli. ''Kā būtu ar šo?'' jautāja Rū. Nu Tīģeris lēkāja
un lēkāja, līdz uzlēca līdz pašai koka galotnei. ''Palīgā!'' Tīģeris izbijies
čukstēja. ''Es nezināju, ka koki ir tik augsti.'' ''Man gan te augšā patīk,'' apmierināti
noteica Rū. ''Paskat! Tur ir Pūks un Sivēns.'' Drīz vien visi draugi bija sanākuši pie koka,
un Rū no augšas sauca: ''Tīģeris netiek lejā!'' ''Vai kās, lūdzu man varētu palīdzēt?''
lūdzās Tīģeris. Kristofers Robins novilka savu mēteli un katrs satvēra vienu tā stūri.
''Leciet, mēs jūs uztversim,'' viņš uzsauca draugiem. Rū drīz vien laimīgi piezemējās.
Taču Tīģerim vajadzēja vai veselu mūžību, lai tiktu lejā. Viņš bija ļoti
nobijies un pat paziņoja ka nekad mūžā vairs nelēkās, ja tikai draugi viņu izglābs.
Tomēr beidzot arī viņš tika lejā. Tīģera draugi skuma. Viņš vairs nebija vecais
Tīģeris, kad nelēkāja! Viņi pierunāja Tīģeri atkal lēkāt un rīz vien
visi kopā laimīgi lēkāja pa sniegu.
|
